Proletariāta dzēriens

Reiz gadījās būt vienā kompānijā ar kādu snobisku čali... šamais ieradās ar 0,7 l tilpuma pudeli sarkanvīna, un vakara gaitā slacīdams lūpas, nepārtraukti vīpsnāja par mums dažiem, kas "... savu pūsli pielejot ar šaubīgas izcelsmes raudzējumu." Uz maniem kuslajiem iebildumiem, ka tas viņa vīns jau nu ar nav nekāds augstākās raudzes destilāts, saņēmu atbildi, ka tas redz esot 2005. gada nez tur kādas provinces, nez tur kādas vīnogu šķirnes dzēriens! Ko nu es... melns un maziņš... "noriju krupi"  un pievērsos pārdomām! Intereses pēc iegaumējis etiķetes izskatu, iegāju visparastākajā piemājas "piparbodē" un par lielu izbrīnu man, nokonstatēju, ka šis Dievu dzēriens maksā nedaudz pāri pa 4 lati! Jo-ma-jo... šito "piķi" par tādu dzērienu!
Smagu pārdomu pārņemts, nopirku savu ikdienišķo , 4x lētāko "Tērvetes Senču" un devos mājup.
Nu no kurienes sarodas tie lepnie čaļi ar saviem 4 latīgajiem vīniem, un dzen mūs strādniekpuikas izmisumā!
No mūsu mīļās tēvzemes!?  Ne tak!  Kopš kuriem laikiem latvju bāliņš baudai dara vīnu!? Ak kopš 199... gada! Mana mamma stāsta ka vecpaps, šaurākā lokā saukts par "Papuci' uz godiem esot darījis alu... alu... uzveru vēlreiz, a-l-u ! Un nekādu vīnu no pāris dobēs augošajām jāņogām, upenēm, avenēm. "Papucim" bija 95 ha ar miežiem nosētas zemes, ko viņš apstrādāja pirms "Baigas vasaras" , starp citu viņa vārdadienas, un no tiem darīja arī alu. Arī kad kolhoza pr-sēdētājs atstājis bija mazumu, maizes tiesu, mamma mana stāsta ka : " ... dibenistabā pirms godiem stāvēja muca, no kuras mēs ar Māri un Guntu gājām nostrēbties!" Arī mana krustmāte atceras TOS laikus kad viņas paps darījis saldu un stipru alu! Runājot moderni ... KAMŌN... kāds ellē ratā vīns pa 4 lati!?
Jā, es saprotu tos gruzīnus vai armēņus kas alu pagaršodami vīpsnā, un pras' pēc Kindzmarauli. Bet es nekādi nesaprotu tos, kas saka, ka vīns tā ir štelle, bet alus... proletariāta dzēriens. Da tādiem (...) palasīt piem. http://labsalus.lv/ , un aiziet uz http://labsalus.lv/s-brevinga-alus-salons-berga-bazara/ vai uz nu pat atvērto AleHouse, Lāčplēša 12.
I varbūt savu latvisko identitāti atgūtu! Nē, nepārprotiet... nav jau tā ka es pats vīnus nedzeru un noliedzu visu kas nav alus un latvisks. Es vienkārši neizprotu tos kas sevi pozicionē kā īstus vīnu pazinējus, bet tanī pašā laikā neko citu kā 4latīgu vīnu nav baudījis, un nemaz nestādās priekšā cik alus pasaule ir bagāta!

Pacietības mērs

18. gadsimtā angļi ražoja alu, ko milzīgos daudzumos patērēja Krievijas carienes Katrīnas II galmā, un kopš tā laika šo alu pasaulē pazīst ar nosaukumu Russian Imperial Stout. Šis alus ir melns kā Rīgas balzāms, stiprs (8%-12%) un sauss. No plašākai sabiedrībai zināmākajiem eksemplāriem kaut kas līdzīgs ir Murphy's Irish Stout vai Guiness, tikai impereālais ir stipri stiprāks. Krievi viņu patērēja nenormāli lielos apmēros, no tā arī nosaukums, bet pārsvarā tie bija augstmaņi, jo šis alus, pagatavošanas ziņā ir diezgan dārgs. Pateicoties augstajam alkohola saturam alū, viņa nogatavināšanas laiks ir diezgan liels... 1-3 gadi, un tad šis alus iegūst savu specifisko un neatkārtojamo garšu. Domājot par aukstajiem ziemas vakariem, kas neizbēgami pēc 1/2 gada pienāks, izvēlējos arī attiecīgu alu... stipru, sildošu. Domāts darīts jābrūvē augšā. Izejvielas biju jau iepircis pie Jāņa (http://kupla.lv/alus-izejvielas-tagad-ari-riga/), tapēc nekas man netraucēja nodoties jaukajam brūvēšanas procesam savācis ekipējumu un izejvielas ķēros klāt.

 Šis alus, ko brūvēju šoreiz, itkā neprasa īpašu pieeju pagatovošanas procesā, bet jāņem vērā tas, ka šis alus prasa lielākus ieguldījumus izejvielās. Iejaucis iejavu, šoreiz pārcukrošanu taisīju ar 3 pauzēm, pie 52 C 30 min., 64 C 75 min. un 76 C 10 min.

 Šī bija no tām retajām reizēm, kad pēc pārliešanas uz raudzējamo spaini, katlā ieraudzīju izdaudzinātos izgulsnējušos olbaltumvielu kunkuļus, un tas liecina, ka alus būs dzidrs!

Kunkuļi

 Kad šis alus bija norūdzis, un tas šoreiz manuprāt  bija pēc 3 nedēļām, ņēmos šamo pudeļot. Pirmo reizi alu pildīju šampanieša pudelēs. Man likās ka šim alum, tas būs pats piemērotākais tilpums, un zināms šarms ar tai pudelei ir. Šeit tad nu sākās jautrības... nomērījis blīvumu pirms pildīšanas, izsecinu, ka gala rezultātā mans alus būs 7,3% stiprs. Sāku liet pudelēs, ar to ar nekādu problēmu, bet pie aizkorķēšanas pārvilku vienu metāla stieplīti, bet rezerves man nebija. Tad nu izšivirēju visu pagrabu, līdz atradu piemērotu drātiņu ar ko nostiprināt korķi. Nu redzēs, redzēs vai turēs. Un redzēsim mēs pēc ilga laika. Esmu nolēmis šo alu nogatavināt vismaz gadu. Nu redzēs, redzēs kā man ar to pacietības mēru būs. Paredzu ka man tas nāksies grūti, jo jau tagad esmu izlietojis divas pudeles, kad alum ir tikai 1,5 mēnesis.

Sapudeļotais rezultāts - 11 litri varengards aliņš. Pievērsiet uzmanību  Mangaļu pudelei! 0,5 litrus parasti ieleju plastmasas pudēlē un to saspiežu. Tad kad alus siltumā sāks ražot gāzi, pudele izpletīsies un es zināšu kad alus sagāzējies, cik stipri un kad var nest uz pagrabu

 Nu bet mīlīši... kā viņš garšo... jau tagad šis alus garšo dievīgi, man pat bail iedomāties kā viņš garšos pēc pusgada, gada! :)

Gatavs, bet neuzgāzēts eksemplārs

Ūdens, iesals, apiņi un raugs!

Tieši šāda kombinācija ir par pamatu alum! Tā tas bija arī senajā ēģiptē, kur alu pazina jau 4000 p.m.ē., tā tas ir tagad - 21 g.s.

Laika gaitā, cilvēks iemācījās pielietot vēl arī citas izejvielas... kviešus, kukurūzu, rīsus un vēl tik ko ne, par ko pat mēs nemaz nenojaušam! Bet kur tad cilvēks ņem šīs izejvielas!? Khmmm, visvienkāršākais ir protams nopirkt veikalā, bet kā tad viņas nonāk līdz veikalam!?
Vispopulārākais no iesaliem, ir miežu iesals. Miežu iesals ir pamatizejviela , atļaušos minēt 90% pasaules alus (precīzu datu manā rīcībā nav) . Miežu iesalu iegūst no miežiem, veicot procesu ko sauc par iesalēšanu. Īstās metodes kā to dara var atrast pajautājot "tantei googlei" , bet vienkāršiem vārdiem runājot... miežus samitrina, ļauj sadīgt, un žāvē. Notīra asnus, saspiež (ne samaļ) un voilā... iesals gatavs. Tā tēlaini izsakoties miežu dīgšanas procesā veidojas cietes, ko vēlāk gatavojot misu pārvērš cukurā. Protams ka miežiem jābūt vēlams speciālas šķirnes, tiem jābūt minimāli apstrādātiem ar ķīmiju (labāk vispār bez, bet vai Latvijā kas bez ķīmijas var augt!?). Vienīgā alus darītava kas izmanto Latvijā audzētu miežu iesalu, tā teikt savu iesalu, ir Tērvete. Lai gan arī viņi paši iesalu netaisa, bet dod iesalēšanai savus miežus uz Lietuvu. Pārējās alus darītavas Latvijā iesalu iepērk, velns viņ zin no kurienes, bet tas jau neliecina, ka šis iesals ir slikts. Arī es lietoju importa iesalu, tā vienkāršā iemesla dēļ, ka cita mums nav. Nu labi, ir Aizputes iesals, ko ražo kādā saimniecībā Aizputē, un pa labu satikšanu mājbrūvētāji pie viņa var tikt, bet es lietoju importa iesalu, jo man kā iesācējam viņš labāk "pakļaujas".

Granulētie apiņi

Apiņi. Nu te nu nekāda baigā Ķīnas ābece nav. Apiņi, viņi arī Āfrikā ir apiņi :) Atšķiras tikai šķirnes, un līdz ar to pielietojums! Alum apiņus izmanto gan lai iegūtu rūgtumu, gan lai piešķirtu specifisku garšu, gan aromātam, turklāt apiņi darbojas kā antiseptiķis. Alus brūvētājiem ir pieejami sekojoši apstrādāti apiņi: apiņu granulas (izkaltētas apiņu rogas tiek samaltas, un iegūtais malums sapresēts granulās). Šādi apstrādāti apiņi ir kompakti, aizņem maz vietas, viegli uzglabājami un dozējami.
Presēti apiņi. Apiņu rogas tiek vienkārši izkaltētas un sapresētas, tādejādi iegūstot atkal kompaktumu.

Presētais apinis pēc izvārīšanas

Apiņu rogas. Šie apiņi tiek izmantoti veselām rogām, bez papildus apstrādes. Es, līdz šim, neesmu izmantojis veselas apiņu rogas, tāpēc sīkāk nekomentēšu !
Raugs.
Alus brūvēšanā izmanto speciāli kultivētus raugu, kas piemērots tieši alus brūvēšanai. Protams, ka var izmantot piem. arī maizes raugu, bet tomēr 99% tiek izmantots speciāli šim nolūkam paredzēts raugs. Raugs ir viena no vissvarīgākajām alus garšu veidojošām komponentēm. Raugus iedala virsraugos, un apakšraugos. Tas savukārt nozīmē to kādās temperatūrās ar šiem raugiem raudzē. Ar apakšraugiem pamatā raudzē 8 C-12 C grādu temperatūrā, un tie ir Lāgeri (Lager tipa ali), kādi ir 100% visi Latvijā ražotie ali. Ar virsraugiem raudzē pamatā no 17 C-25 C augstās temperatūrās, un raudzējot ar šiem raugiem iegūst Eilus (Ale tipa ali).
Mājbrūvētāji pamatā taisa eilus, bet tie kam atļauj aprīkojums, arī lāgerus. Lāgeru pagatavošanas proces ir daudz komplicētāks, tāpēc arī tā ir.
Ko es nepieminēju... ak jā... ūdens. Nu no ūdens lielā mērā ir atkarīgs kāda tad būs tā alus garša... ne velti valda uzskats, ka katra brūža neatkārtojamā garša slēpjas nevis receptē, bet tieši izmantojamājā ūdenī. Dažādu alus stilu un veidu pagatavošanā mēdz izmantot dažāda sastāva ūdeņu. Piemēram Pilzenes aliem paģēr mīkstu ūdeni, bet Porteriem tieši otrādi, cietu. Citi mājbrūvētāji meklē avotus, eksperimentē ar ūdeņiem, meklē savu garšu. Citi savukārt izlaiž ūdeni caur reversās osmozes filtru, un pēc tam ar skābēm un citām vielām panāk sev vēlamā ūdens sastāvu. Bet es ņemu no krāna... un neko, dzerams ir gan ūdens, gan alus no tā. Bet labāk jau alus!

Līgo alus!

Pirms Līgo svētkiem aktivizējas gan regulārie alus brūvētāji, gan sezonālie. Arī Tu, lasītāj, droši vari pamēģināt pats uztaisīt savu alu. Nu jau ir pa vēlu, tāpēc šogad diemžēl jāiztiek būs ar veikala produkciju, bet uz nākamajiem svētkiem var paspēt droši. Kā reiz pa gadu varēsi satrennēties, un aidā. Es pastāstīšu principus, bet sīkāku informāciju var atrast www.kupla.lv , kur var atrast gan forumu kurš pilns ar aktīvo brūvētāju padomiem, gan rokasgrāmatu (kas jāatzīst ir BAIGI labā), gan informāciju kur iegādāties izejvielas.
Bet nu par tipisku mājbrūvēšanas dienu varat lasīt turpinājumā:

Uzticamais palīgs

Viss sākās ar to ka iepriekšējā dienā sasvēru graudus graudus un sagatavoju ūdeni. Te mazai atkāpei jāpastāsta  no kā tad taisa alu! Ūdens, iesals, apiņi un raugs... nekādu pulveru vai spirta :D Es savu Līgo svētku alu darīju 15. maijā, un man tas laika izteiksmē prasīja 6h, no tīras virtuves līdz tīrai virtuvei! Nu tad tā... graudi jau man ir sasvērti, un ūdens sagatavots. Es kā palīgu alus vārīšanai izmantoju speciālu mājbrūvētājiem izgatavotu datorprogrammu "BeerSmith2", šī programma aprēķina cik daudz man nepieciešams graudu iesals, ūdens, apiņi, vienvārdsakot izdara daudz ko manā vietā... bet brūvēšanas praktiskā puse paliek manās rokās. Nu tad ko... sākam.... Kā vienmēr man asistē mans uzticamais palīgs :)
Sākam ar ūdens uzsildīšanu līdz noteiktai temperatūrai... manā gadījumā tie ir 50 C . Kad ūdens ir sasniedzis šo temperatūru, beru iekšā graudus, un kārtīgi izmaisu, lai nav kunkuļu. Tālāk turpinu sildīt katlu, lai iejava (tā sauc graudu iesala un ūdens kombināciju) sasniedz receptē vajadzīgos 66 C. Šinī temperatūrā notiek tā saucamā pārcukurošanās, kad siltais ūdens aktivizē enzīmus kas graudos esošo cieti pārvērš cukurā. Šinī momentā veidojas tā saucamā alus misa. Kad receptē noteiktā temperatūra sasniegta, liekam katlu maliņā un sasedzam ar segām. Tas tiek darīts tāpēc, lai iejava zaudētu pēc iespējas mazāk no sākotnējās temperatūras.    Kāpēc tas ir svarīgi neiedziļināšos, bet tas tiek darīts lai panāktu lielāku efektivitāti, t.i. izspiestu no graudiem maksimumu! Kad iejava izturēta šādos apstākļos 60 min., pārejam pie filtrēšanas. Pirms filtrēšanas paaugstinam iejavas temperatūru līdz 76 C, tas aptur pārcukurošanās procesus un padara iejavu šķidrāku, atvieglojot filtrāciju. Kad iejavas temperatūra sasniegusi noteiktos 76 C, pārlieku iejavu filtrēšanas spainī. Par filtrēšanas spaini es izmantoju parastu plastmas spaini, nopērkamu DEPO, kurā iemontēta santehnikas pieslēgcaurules ārējais metāla apvalks!

Filtrēšanas spainis

Pēc iejavas pārlikšanas spainī, ļaujam visam saturam nosēsties, tas nepieciešamas lai spaiņa apakšā izveidotos graudu slānis, tā saucamā "graudu gulta" caur kuru tekot, misa filtrēsies un nonāks vārkatlā.

Filtrēju misu

Kad gandrīz viss šķidrums no graudu iesala aiztecējis, tad ņemam līdz 76 C uzsildītu ūdeni un pārskalojam iesalu, lai izdabūtu laukā visu cukuru. Notecināto misu lejam katlā un liekam uz uguns. Es pirms tam vēl mēru blīvumu, t.i. cik daudz cukura ir iegūtajā misā... tas palīdz prognozēt alus stiprumu, bet sākumā bez tā var lieliski iztikt, turklāt svarīgāk blīvumu mērīt ir jau pēc vārīšanas. Kad alus misa sākusi vārīties, manā gadījumā  18 litri sāk vārīties apmēram pēc stundas. Nu tād tā... kad misa sākusi vārīties, pievienojam apiņus. Sākumā uz 60 minūtēm pievienojam apiņus rūgtumam, bet tālāk jau 15 un 5 minutes pirms vārīšanas beigām pievienojam aromātiskos apiņus.

Vārās misa ar apiņiem

Misu ar apiņiem kopā vāram 60 minūtes. Jāvāra ir tāpēc lai "ievārītu" apiņus un iztvaicētu visas sliktās lietas kas ir iegūtajā misā. Pēc vārīšanās beigām, misa ir strauji jāatdzesē, zem 30 C. Tas jādara tāpēc lai misā nesavairotos tāda lieta kā diametilsul... tpu... es pat izrunāt nevaru, apzīmē viņu ar DMS, un tā ir viela kas alum dod pretīgu salkanumu... nu apmēram tādu kā Brengulim :D ! Turpmāk visam kas saskaras ar uzvārīto misu ir jābūt supersterilam! Lielākais uzvārītā alus ienaidnieks ir infekcija, tieši tāpēc visam ir jābūt dezinficētam. Es lietoju ūdeņraža peroksīdu, jeb ūdeņraža pārskābi, tika 7x spēcīgākā koncentrācijā kā aptiekā. Sākumā dezinfekcijai var izmantot aptiekās nopērkamo spirta-joda šķidumu, jeb tautā saukto jodu. Apmēram vienu pudeles korķīti ar jodu atjauc ar 10 litriem auksta ūdens, un visu kas saskarsies ar atdzesēto misu notur saskarē ar šo šķidrumu 10-30 min. Atgriežamies pie dzesēšanas. Es izmantoju speciāli šim nolūkam konstruētu dzesētāju, bet iesākumā var izlīdzēties ar katla peldi aukstā vannā. Bet gribu uzsvērt, ka ja ar alus darīsanu nodarbojas biežāk kā pirms Līgo, dzesētājs būs vitāli nepieciešams. 

Dezinfekcija

Pēc misas atdzesēšanas nofiltrēju misu no apiņiem un visiem citiem biezumiem kas izveidojušies vārīšanas laikā. Tam es izmantoju parastāko virtuves sietiņu, tautā dēvētu par "duršlaku" , kam vidū ieklāta marle. Kad viss uzvārītās misas daudzums, manā gadījumā 15 litri , pārlieti raudzēšanas spainī, pieberu sauso raugu un iemaisu to misā. Svarīgi ir labi izmaisīt raugu, lai misa bagātinātos ar skābekli. Un viss, process paveikts... pēc divām nedēļām liesim pudelēs, un vēl pēc divām rausim vaļā! Lai puto alus kauss, un priecīgus Līgo!!!

Alus pulveris un spirts!

Esmu pētījis daudz un dažādus informācijas avotus, vēlēdamies reizi pa visām reizēm noskaidrot, kas tad ir tas pulveralus, kuram ražošanas procesā tiek pievienots spirts. Jāsaka, ka esmu nonācis pie diezgan viennozīmīga secinājuma, pulveralus ar spirtu ir latviešu izgudrojums. Vienu brīdi pat apsvēru domu šo izgudrojumu patentēt un pelnīt uz to "lielo rubli", bet diemžēl man ar nožēlu nācās secināt, ka vieglāk ir noskaidrot Ziemeļkorejas tālās darbības raķešu palaišanas kodus, nekā atrast pulveralus recepti un sastāvdaļas. Un te ta nu man kā ar "bamsli" pa galvu, bet nekāda pulvera, no kā alu taisa, nemaz nav. Jā, jā... zināmu aprindu iecienītais, attiecīgās cenu grupas un tilpuma alus, tiek gatavots no tām pašām izejvielām no kurām tavs, lasītāj, iemīļotākais alus. Un mans ar! Iesals, ūdens, apiņi un raugs! Jā, zināmu veidu alum tiek pievienotas  koriandra sēklas, kakao pupiņas, rīvētas apelsīnu mizas, virši un da jebkas kas iedod specifisku garšu. Tas pats Aldara Ziemas alus būtu dikti dzerams , ja tik ļoti nebūtu piebakāts ar garšvielām, mazliet jā, bet nu pat jau ir pa daudz. Bet atgriežoties pie pulveriem!
 Pats nesen dzirdēju stāstu par "nedzīvo apiņu" un kaut kādu pulveru piebēršanu alum! Un to stāstīja cilvēks, kuram esot stāstījis cilvēks, kurš itkā esot strādājis par aldari!
PLIKA DIR$ANA!
Bet no kurienas tad šiem stāstiem kājas aug!? Modelēsim situāciju....
...kāds X reiz ekskursijā alusdarītavā esot, redzējis kā  ūdenī tiek iebērts kaut kas, kas put KĀ pulveris! Turklāt šis pats X redz kā aldaris misai ņem un pieber zaļas granulas, kuras sabirzušas put KĀ pulveris. Viegli ieskurbis X dodas uz novadu un stāsta bāliņiem ko redzējis. Tikai X aizmirst pastāstīt, ka nav aldarim uzjautājis kas tad tur tā put. Bet ja būtu, aldaris atbildētu, kas tas ir iesals un apiņu granulas. Iesals, kas būtībā ir iesalēti graudi, kurus samaļot priekš alus neizbēgami rodas smalkas daļiņas (milti), kas protams ka put KĀ pulveris. Apiņu granulas, ir "dabīgo dzīvo" apiņu rogu izkaltēts un samalts rezultāts. Par cik malums ir diezgan smalks, mehāniskas iedarbības rezultātā viņas sabirzt un put KĀ pulveris!
Bet pa to laiku stāstiem pieaugušas kājas, un tie ceļo no novada uz novadu, kļūst par vienu no galvenajiem tematiem alus dzērāju vidū! 
Par spirtu es nemaz neizteikšos... jo cik lielam  mūlāpam ir jābūt, un alum klāt ir jālej spirts kas maksā naudu, ja alkohola procentu alū, bez problēmām var nodrošināt ar dabīgiem procesiem (cukurs+raugs=alkohols). Tas būtu kā pie brāgas kandžai piešaut Russky Standart pusstopu!
Tad kāpēc zināmas cenu grupas alus garšo kā.... nu tā kā viņš garšo!? A lūk tāpēc, ka šeit jau jautājums ir tehnoloģijās, bet par to citreiz!